Category: Pārdomas

Kas man ir būtiskākais?

cilvēks veras zvaigznēs

cilvēks veras zvaigznēs

Mūsdienu steigā cilvēki bieži vien aizmirst par pašu būtiskāko šajā dzīvē. Mēs steidzamies pakaļ laikam, laimei un naudai, aizmirstot viens par otru.

Visi ir tik ļoti aizņemti, ka mēdz aizmirst pat par saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Ierauti darba straumē, tie vairs netiek no tās laukā. Pēc katra, izdarītā darba, klāt nāk vēl un vēl jauni darbi. Cilvēki allaž cenšas atbrīvot laiku, lai izdarītu kaut ko nozīmīgu un vērtīgu priekš sevis, tomēr, jo vairāk tie cenšas, jo grūtāk ir atbrīvot to. Mans tēvs vienmēr ir teicis: “Ja, kaut ko patiesi no visas sirds vēlās, tad laiks nav šķērslis”. Es esmu pārliecināta, ka manam tēvam ir taisnība, taču daudzi apšauba mana tēva teikto.

Cilvēki domā, ka laiks vienmēr trūkst, tāpēc pirmajā vietā liek lietas, kas ir saistītas ar darbu un naudu, atstājot ģimeni, draugus un sevi pašu otrajā vietā. Tas nav pareizi, jo darbs vienmēr var pagaidīt, taču cilvēki nav mūžīgi. Uzskatu, ka, lai arī kādas, problēmas, apstākļi un darāmie darbi būtu, cilvēkiem vienmēr ir jābūt pirmajā vietā. Cilvēki ir tie, kas veido šo pasauli, tāpēc mums ir jāturas un jāatbalsta vienam otrs, un jāveido labāka pasaule kopīgiem spēkiem nevis cīnoties katram atsevišķi. Mums ir jācīnās vienam par otru, jāmīl, jāmotivē un jāciena vienam otru un pārējās lietas, lai notiek tā, kā tām, būtu jānotiek.

Neviens nespēj apstādināt laiku, pagriezt to atpakaļ vai, patīt uz priekšu, taču mēs varam šo, laiku pavadīt kopīgi priecājoties un baudot katru mirkli, kas mums ir dots. Mēs nespējam, paredzēt nākotni, taču spējam mainot tagadni, mainīt nākotni. Pasaule būtu daudzas reizes labāka, ja cilvēki nedzītos pakaļ nesasniedzamajam, bet dzītos pakaļ priekam, un, mīlestībai, kas ir par velti un visapkārt.

Ja katrs cilvēks atcerētos, ka laiks nav tas būtiskākais, bet pats būtiskākais ir cilvēks, tad pasaulē daudz lietas mainītos uz labo pusi. Cilvēki atcerētos viens par otru mazliet biežāk. Biežāk apciemotu vecākus, vecvecākus un draugus. Cilvēki vairāk laika veltītu vienkāršām un jaukām sarunām un mazāk domātu par laiku, kas tik ātriem soļiem skrien uz priekšu un nepārtraukti mainās.

Ko nozīmē būt cilvēkam?

Dejojoū cilvēku siluets

Dejojošu cilvēku siluets

Cilvēks ir savdabīga būtne, kura raksturs un īpašības tiek atklāts domās, darbos. Būt cilvēkam nozīmē mācīties un kļūdīties, dzīve ir mācīšanās.

Nodzīvot dzīvi bez kļūdīšanās gandrīz nav iespējams, to pierāda Aivara Kļavja stāsts “Kāršu namiņa īpašniece un viņas dēls”. Galvenais varonis Ričards kļūdījās, pieņēma nepareizus lēmumus, cieta sekas. Ričards krita kārdinājumu varā- sāka lietot narkotikas, zaga un krāpās. Viņš nejuta vainas apziņu, bet drīzāk gandarījumu, jo parādu dēļ netika nogalināts. Arī manā dzīvē ir kārdinājumi, kuriem es turos pretim, bet ir daži, kuriem es pakļaujos. Es kļūdos, veidojot attiecības, komunicējot ar apkārtējiem, kā arī mācos no savām kļūdām, ko apstiprina latviešu sakāmvārds: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Kļūdīšanās virza mani sasniegt vēl neredzētas virsotnes kā lugā “Zelta zirgs”, kur Antiņš sasniedz “augsto tāli”. Kļūdīšanās un pieredze veido un attīsta personību.

“Augsto tāli” es varu sasniegt, man tikai vajag nedaudz pacietības un zināšanu, kā arī mērķa apziņu un darbasparu. Raiņa lugā “Zelta zirgs” Antiņam bija savs mērķis, kuru viņš sasniedza ar neatlaidību, kad grūtību dēļ nenovērsās no ceļa. Manu mērķu sasniegšanas ceļā stājas neapturami kārdinājumi, kas novirza mani no mērķa. Man ir dotības sasniegt visu, ko esmu iecerējis, bet vai man izdosies? Ir tikai jāuzveic slinkums. Pret to varu cīnīties tikai ar darbu, sirdslietu, ko es mīlu. Manas dzīves “augstā tāle” ir kļūt pat IT speciālistu, ko es uzskatu par visīstāko sapni, mērķi. Lai es varētu sasniegt pašu augstāko mērķi, man jāizjūt mīlestība, rūpes, apziņa pret savu darbu, kas apstiprinās arī Noras Ikstenas pasakā “Sudraba dārzs”. Mērķtiecība ir jāmācās visu dzīvi.

Sirdslietas var būt daudzas, bet patiesa, īsta mīlestība var būt tikai pret vienu cilvēku, nozari, darbu, gluži kā N. Ikstenas pasakā”Sudraba dārzs”. Dārzkopim bija tikai viena sirdslieta, kuru viņš darīja visu savu mūžu- bija dārznieks un radītajs. Arī man ir sava sirdslieta-dators, pie kura es varu atrasties no agra rīta, līdz vēlam vakaram kā dārzkopis dārzā. Aizraušanās var novirzīt no realitātes, likt aizmirst par apkārtējo pasauli un pārdzīvojumiem. Taču pārāk liela aizraušanās var būt kaitīga, dārzkopis bija aizrāvies ar sudraba ābeles radīšanu, neredzēja, ka viņa pasaule un mūža darbs-skaistais dārzs- nonīkst, dzenoties pēc pasaku vīzijas. Kolīdz es sapratu dārzkopja kļūdu, es zemapziņā secināju, ka sev atvēlēto laiku nedrīkst izšķiest, tas ir jānovērtē. Nedrīkst iegrimt savā pasaulē, kļūstot nerunīgs, noslēdzoties sevī, bet jāveido attiecības ar cilvēkiem apkārt. Zenta Mauriņa ir sacījusi: “Laipnība ir dvēseles mūzika.”

Būt cilvēkam ir smags pienākums, dzīvot nav viegli, ja apkārt ir kārdinājumi. Cilvēks visu mūžu mācās, un izglītošanās nebeidzas pat pēc augstskolas absolvēšanas. Laiku nedrīkst izšķiest, un ir arī jābūt tikai pašam.

Pāris rindas par F. Nīči (2. daļa)

domīgs modernais vīrietis

domīgs modernais vīrietis

Viens no Nīčes nozīmīgākajiem darbiem līdzās „Beyond Good and Evil” un „Antikrists” ir „Tā runāja Zaratustra”, kura nozīmīga daļa ir „Par trejādu pārvēršanos’’ – īss, bet pārdomu bagāts teksts, kurā galvenā doma tiek pausta caur trim dažādiem tēliem, kamieli, lauvu un bērnu, kas katrs iemieso citu gara pārvērtību stadiju.

Caur kamieļa tēlu Nīče mums stāsta; lai spētu apgāzt kādu ideju, vispirms tā kārtīgi jāiepazīst. Pieņemt svešas idejas par patiesām dažkārt nav viegli, taču tas jādara, lai pilnībā izprastu ideju avotu, kļūtu par daļu no tā. Kamielis ir disciplinēts, paklausīgs un paļāvīgs, viņš nedrīkst atteikties nest nastu, ja vēl nezin, kāpēc to dara.

Kad kamielis saprot, ka kalpo tikai citiem nevis sev un ir nostiprinājies garā, viņš zina – kaut kas ir jāmaina, un kļūst par lauvu, kas ir gatava stāties pretī savam apspiedējam un arī pati sev (jo ir kļuvusi par daļu no sava apspiedēja). Lauva apšauba visas iepriekš zināmās vērtības, tās pārbauda. Nīčes vārdiem „radīt sev brīvību jaunai radīšanai – to lauvas spēks iespēj”.

Savukārt, bērns ir jauns sākums, viņam ir doti visi līdzekļi, lai radītu jaunu pasauli, saglabājot cieņu pret veco, savu radītāju, pasauli, jo lauva ir atbrīvojusi garu no vecajiem uzskatiem. Nīče labi apzinās cilvēka zināšanu pieticīgo apmēru, ja jau gara augstāko attīstības stadiju pielīdzina bērna būtībai. Bērnu var uzskatīt arī par nevainības un tīrības simbolu. Nīče nenoliedz savu diletantismu uz „Pārcilvēka” fona, taču pielīdzinot sevi bērnam pauž savus labos nodomus, šis darbs sasaucas ar viņa iepriekš paustajām idejām darbā „Human, All Too Human”. Bērns ir cilvēcisks un patiess. Cilvēkam, lai tuvotos „pārcilvēka” būtībai, ir jādarbojas ne tikai savā, bet arī visas sabiedrības labā.

Pārdomas „Par trejādu pārvēršanos” ir nozīmīgs darbs Nīčes karjerā, jo tajā tiek paustas viņa divas galvenās idejas – vērtību pārvērtēšana un mācība par individuālismu. Lai arī Nīče daļēji noliedza tās idejas, viņš mainīja veidu, kā uztveram kristietības mācību -nemaz tik tālu no sākotnējām idejām viņš netika. Filozofs pievērsis uzmanību cilvēka fiziskās būtnes ciešajai saiknei ar sajūtu, vērtību pasauli, tādējādi izraisot plašāku interesi par cilvēka psihi.

Pāris rindas par F. Nīči (1. daļa)

Vīrietis uzposies svinībām

Nīčes prāt, cilvēks pats ir savas laimes kalējs. Viņš uzskatīja, ka ārējie apstākļi neietekmē cilvēku, kā cilvēka paša domas, no tā izriet; cilvēks gandrīz pats sev var būt Dievs. Viņš uzveļ lielu atbildību cilvēka pleciem. Nīčes uzskatus ietekmējis vācu filozofs Artūrs Šopenhauers, kurš apgalvojis, ka būt par cilvēku nav sevišķi baudāma pieredze ar, par to Nīče savas dzīves laikā pārliecinājies vairākkārt.

Šķiet, viņš tieši savu grūto dzīves apstākļu dēļ ir bijis spiests kļūt par filozofu – vispirms tēva nāve iedragā viņa ticību Dievam – kā gan Dievs var nepasargāt savu tik uzcītīgo kalpu -mācītāju. Pēcāk slimības, kas viņu pavadījušas jau kopš bērnības un daļējā invaliditāte. Arī mīlestībā Nīčem neesot veicies, tikai vienu vien reizi viņam bijušas īstenas jūtas pret kādu skolnieci, kas diženajā filozofā neesot bijusi ieinteresēta. Ja cilvēks nonāk grūtībās, tad viņam jāmeklē, kā no tām izķepuroties – parasti tas izdarāms ar citu cilvēku palīdzību, bet tā kā Nīče uzskatīja, ka viņam par labu nāk atrasties kopā tikai ar cilvēkiem, kas domā identiski, viņš lielāko dzīves laiku nerada saviem standartiem atbilstošu uzticības personu.

Nīče pats ticējis, ka Dievs viņam uzsūtījis visas cilvēces ciešanas, tāpēc meklējis spēku pats sevī un novērsies no Dievticības. Taču viņš skaidri apzinājās, ka dieva neesamība ir ar ko jāaizvieto. Viņa piedāvājums ir māksla, īpaši mūzika, un klasiskās grieķu filozofijas idejās balstīta mācība. Par savas filozofijas augstāko mērķi viņš izvirzīja tapšanu par ‘’pārcilvēku’’ (kas visādā ziņā ir līdzīgs Dievam), lai to sasniegtu, viņš attīstīja dažādas metodes, no kurām paraugu vēlāk ņēma psihoanalītiķis Zigmunds Freids.

Pirmkārt, Nīče izvirzīja pieņēmumu, ka brīvību iespējams sasniegt tikai bez Dieva, tā slēpjas cilvēka spēkā un neizsmeļamā labo īpašību pārpilnībā. Lūdzot Dievu cilvēks sevi pazemo un to Nīče saista ar absolūti nevēlamo – vājumu.