Categories
Pārdomas

Kas man ir būtiskākais?

cilvēks veras zvaigznēs

Mūsdienu steigā cilvēki bieži vien aizmirst par pašu būtiskāko šajā dzīvē. Mēs steidzamies pakaļ laikam, laimei un naudai, aizmirstot viens par otru.

Visi ir tik ļoti aizņemti, ka mēdz aizmirst pat par saviem vistuvākajiem cilvēkiem. Ierauti darba straumē, tie vairs netiek no tās laukā. Pēc katra, izdarītā darba, klāt nāk vēl un vēl jauni darbi. Cilvēki allaž cenšas atbrīvot laiku, lai izdarītu kaut ko nozīmīgu un vērtīgu priekš sevis, tomēr, jo vairāk tie cenšas, jo grūtāk ir atbrīvot to. Mans tēvs vienmēr ir teicis: “Ja, kaut ko patiesi no visas sirds vēlās, tad laiks nav šķērslis”. Es esmu pārliecināta, ka manam tēvam ir taisnība, taču daudzi apšauba mana tēva teikto.

Cilvēki domā, ka laiks vienmēr trūkst, tāpēc pirmajā vietā liek lietas, kas ir saistītas ar darbu un naudu, atstājot ģimeni, draugus un sevi pašu otrajā vietā. Tas nav pareizi, jo darbs vienmēr var pagaidīt, taču cilvēki nav mūžīgi. Uzskatu, ka, lai arī kādas, problēmas, apstākļi un darāmie darbi būtu, cilvēkiem vienmēr ir jābūt pirmajā vietā. Cilvēki ir tie, kas veido šo pasauli, tāpēc mums ir jāturas un jāatbalsta vienam otrs, un jāveido labāka pasaule kopīgiem spēkiem nevis cīnoties katram atsevišķi. Mums ir jācīnās vienam par otru, jāmīl, jāmotivē un jāciena vienam otru un pārējās lietas, lai notiek tā, kā tām, būtu jānotiek.

Neviens nespēj apstādināt laiku, pagriezt to atpakaļ vai, patīt uz priekšu, taču mēs varam šo, laiku pavadīt kopīgi priecājoties un baudot katru mirkli, kas mums ir dots. Mēs nespējam, paredzēt nākotni, taču spējam mainot tagadni, mainīt nākotni. Pasaule būtu daudzas reizes labāka, ja cilvēki nedzītos pakaļ nesasniedzamajam, bet dzītos pakaļ priekam, un, mīlestībai, kas ir par velti un visapkārt.

Ja katrs cilvēks atcerētos, ka laiks nav tas būtiskākais, bet pats būtiskākais ir cilvēks, tad pasaulē daudz lietas mainītos uz labo pusi. Cilvēki atcerētos viens par otru mazliet biežāk. Biežāk apciemotu vecākus, vecvecākus un draugus. Cilvēki vairāk laika veltītu vienkāršām un jaukām sarunām un mazāk domātu par laiku, kas tik ātriem soļiem skrien uz priekšu un nepārtraukti mainās.